“Tā nav lijis”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
tik neparasti ir redzēt miljardiem cilvēku
kas slēpjas zem saviem jumtiem kad kaut kur līst
un varbūt mazliet drošāk un varbūt mazliet dīvaināk kā parasti es uzvedos
tas tikai tāpēc ka mazliet baidos es neesmu ķeizars neesu miljonārs
es varu tikai mazliet tevi sasildīt kad mūsu drēbes viscaur izmirks
Piedziedājums
la la la tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
la la la un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu cenu gan
mums pieder lietus pieder okeāns
un tukšas ielas kā noass es vedu tevi uz mājām
lai glābtu no plūdiem un slapjām kājām
un kad mums pietrūks spēka mēs sēdēsim zem parka kokiem
un nebaidies mums būs tik silti kā tūkstošiem tūkstošiem kamīnu kuras
Piedziedājums
la la la tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
la la la un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu cenu gan
aiz aizelpotiem logiem sēž miljards pie tējas un televizoriem
un tērgā par to kā agrāk bijis
simts gadus uz zemes ka tā nav lijis
simts gadu jau uz zemes tā nav lijis
uz zemes tā nav bijis simts gadus jau
“Tik un tā jau nesapratīs”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
pilnas dienas pīrāgiem coca colas un kaimiņiem
bet man gribas tev ko teikt gribas paņemt tevi
un svētā mierā kādā dienā izpeldināt tevi siltā pienā
un ja vēlāk kāds ko prasīs saki nē jo
Piedziedājums
tik un tā jau nesapratīs
un tāpēc būšu atklāts un gauži patiess
neatsakies ja tevi kāds no manis projām sauks
un ja gadījumā mēs nenokļūstam debesīs
nebaidies kā pārsteigums debesis tad nāks pie mums
lai svētā mierā kādā dienā izpeldināt mūs siltā pienā
un ja vēlāk kāds ko prasīs teiksim nē jo
Piedziedājums
tik un tā jau nesapratīs
un tāpēc būšu atklāts un gauži patiess
neatsakies ja tevi kāds no manis projām sauks
“Tu neesi tāda”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Piedziedājums
apkārt lido simtiem brīvo
tik nav vietas kur nosēsties
blakus tavas drēbes plīvo
tu neesi tāda kurai pieķerties
saulē stundas kūst kā sviests
bet tev joprojām bail no zemes
vēl viens mirklis un es krītu
kā akmens lejā ar skaļu blīkšķi
tur starp mākoņiem starp zelta eņģeļiem nedrīkst ilgi kavēties
pārāk skaisti un pārāk brīvi un varbūt apkārt paveries
pa labi riņķī sev un tālāk vēl un vēl
Piedziedājums
apkārt lido simtiem brīvo
tik nav vietas kur nosēsties
blakus tavas drēbes plīvo
tu neesi tāda kurai pieķerties
saulē stundas kūst kā sviests
bet tev joprojām bail no zemes
vēl viens mirklis un es krītu
kā akmens lejā ar skaļu blīkšķi
ar tevi sarunāt nav viegli manuprāt jo zemāk krītu jo redzamāks
ir mans izmisums par vēlu abiem mums tu varbūt apkārt paveries
pa labi riņķī sev un tālāk vēl un vēl
Piedziedājums
apkārt lido simtiem brīvo
tik nav vietas kur nosēsties
blakus tavas drēbes plīvo
tu neesi tāda kurai pieķerties
saulē stundas kūst kā sviests
bet tev joprojām bail no zemes
vēl viens mirklis un es krītu
kā akmens lejā ar skaļu blīkšķi
“Tik zeltā un samtā”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
tik zeltā un samtā un galma dāmas vienaldzīgā mierā
bet tavā prātā tavs donžuāns ir tavs pašapmāns
pie tavām kājām pērles kā sniegs bet tev ar to vien nepietiek
tu esi kā dārzs bet es dārznieka sirds
madam jūsu prātā nav nekā dēļ kā mirt
tu nenojaut tu nezini kā
ir jāzin ir jāredz es neesmu vainīgs jo tev bail no laimes
pēc kariem pēc lietiem tavā karaļvalstī nav neviena dzīvā
un atkal kāds dodas uz divkauju brīvs un atkal kāds pārmet kāds miris kāds dzīvs
tu esi kā dārzs bet es dārznieka sirds
madam jūsu prātā nav nekā dēļ kā mirt
tu nenojaut tu nezini kā
“Zemenes sniegā”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
kad dienai jau tuvu būs gals un arvien stiprāk sāks salt
mēs teiksim ka dodamies prom uz mājām ar kājām
mēs melosim kamēr vien var kamēr kāds vēl mūs dzird
bet aiz stūra mums ieplānots bēgt tā pa īstam plāns ir bīstams un īsts
tev līdzi būs tikai miers bet man tēja un siers
jo jāiet būs dienas trīs līdz pašai zemes asij
kur jūnijā uzsnieg sniegs un gaiss ir dīvains un liegs
bet zeme ir silta kā miegs un dzīvot ir viegli
mums noticiet aiz septiņiem debess pakalniem ir zeme kā medus
nav jāsaprot kāpēc ir tā ka vasarā ir zemenes sniegā
un balts tik balts ir zemeņu lauks tik tīrs kā mākoņos austs
un brīnies kā dauzās tev sirds zemenēm līdz
visapkārt tik dīvaini salts viss sarkans un balts
mums izrādās bija ko slēpt zem sniega aiz miera
un ne jau dēļ zemenēm vien dēļ sniega tik vien
aiz stūra kāds ieplāno bēgt no mājām ar kājām
mums noticiet aiz septiņiem debess pakalniem ir zeme kā medus
nav jāsaprot kāpēc ir tā ka vasarā ir zemenes sniegā
un balts tik balts ir zemeņu lauks tik tīrs kā mākoņos austs
un brīnies kā dauzās tev sirds zemenēm līdz
“Mēs degam”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
pilns debess jums baltiem smiekliem bet bez mums
un kā būtu tad ja nepajautā un kā būtu tad ja saprastos
tā vienkāršāk varbūt patiesāk un tālāk labāk nezināt un kur
kur jābūt tad kad apmaldīsies un kam gan tas rūp
un smejies man līdz jo tikai vienreiz aust rīts pilns baiļu un tik īsts
un skrienam tam līdz jo tikai vienreiz var skriet tā pa īstam pirms saule riet
tur tālāk kāds ir kāds pirms mums jau to zin un redzi pa labi no mums
tik balts nogurums un blakus kāds mirst jo dzīvot ir nezināt
kā būtu savādāk labāk nejautāt ejam tālāk un lai
lai ar mēs degam baltām liesmām bez spēka mēs tomēr vēl ejam
un smejies man līdz jo tikai vienreiz aust rīts pilns baiļu un tik īsts
un skrienam tam līdz jo tikai vienreiz var skriet tā pa īstam pirms saule riet
ar baltām ar liesmām pa īstam mēs degam
“Par mums”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
cik labi ka vēl tik daudz līdz pasaules galam
bet mēs vēl šeit stāvam un pasauli dalam
un vai tālāk ir vērts vai tālāk kas vēl būs
ir dienas tik garas bet man gribas uz pasaules malu
kur ziemā zem sniega mēs uzcelsim pili no desmit tūkstošiem sapņu par mums
kad pulkstens tik lēni dzen laiku uz priekšu
tie dīvainie sapņi par pasaules galu un briesmām
tik tālu tik tālu cik tālu vien kas var būt
bet es turpinu domāt par mums un par pasaules malu
kur ziemā zem sniega mēs uzcelsim pili no desmit tūkstošiem sapņu par mums
par mums ar mums no desmit tūkstošiem sapņu par mums
tik tālu tik tālu cik tālu vien kas var būt
un tur kur klusums un tur kur miers
kur ziemā zem sniega mēs uzcelsim pili no desmit tūkstošiem sapņu par mums
par mums
“Šūpuļdziesma slepkavam”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
tik debešķīgi maigi kā putni kas metas logos tas laikam būs tavs gals tik asiņains un salds
tik izplānots un skaists kā nāvessods un rozēm būs kaisīts zem tavām kājām
tavs ceļš uz elli ved tik glums un kaislīgs pilnas ielas dvēselītēm guli guli guli
guli mans eņģel guli mans asiņainais draugs diena vēl tālu guli mans asiņainais draugs
tik debešķīgi maigi kā putni kas metas logos tas laikam būs tavs gals tik asiņains un salds
tik izplānots un skaists kā nāvessods un rozēm būs kaisīts zem tavām kājām
tavs ceļš uz elli ved tik glums un kaislīgs pilnas ielas dvēselītēm guli guli guli
guli mans eņģel guli mans asiņainais draugs diena vēl tālu guli mans asiņainais draugs
guli mans eņģel guli mans asiņainais diena vēl tālu guli mans asiņainais draugs
guli mans eņģel guli mans asiņainais draugs diena vēl tālu guli mans asiņainais draugs
guli mans eņģel guli mans asiņainais draugs diena vēl tālu guli mans asiņainais draugs
“Nesaprasto cilvēku zemē”
/ M.Freimanis / J.Daugalis / M.Freimanis /
kā lai to zin vai aiz durvīm kāds ir vai pastnieks vai melis vai kaimiņš ko vēlas
ir dīvaini dzirdēt aiz loga kāds smejas uz galvas krīt sniegs jo augšā kāds dejo
kā lai to zin vai aiz beigām kāds ir vai miers tas vai tukšums vai laime vai klusums
ir izvēle liela bet durvis tik vienas un četrās sienās paiet diena pēc dienas
nesaprasto cilvēku zemē vienalga vai kāzas vai bēres ir dienas te īsas te garas
un neīstiem vārdiem te baras un neapstāsies neviens kad vajag
kad tiešām vajag
“Lai būtu tā”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
balts tik balts ir tavas ielas rīts un es eju tev līdz
sētnieks tik liegi starp kokiem dejo valsi un es eju tev līdz
lai būtu tā nejautā jo atbildes ir tepat klusumā lai būtu tā nerunā mums jānoķer tās divatā
lēnām kā miegs lejup laižas rīta sniegs un es eju tev līdz
un laikam pa īstam es kļūšu tev bīstams un es eju tev līdz
lai būtu tā nejautā jo atbildes ir tepat klusumā lai būtu tā nerunā mums jānoķer tās divatā
lai būtu tā nejautā kas tālāk būs
lai būtu tā nerunā
“Ar dievu Otello”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
nekad nekas tāpat nepāriet pāri simtiem domu un vēlmju mūs notur pie zemes
un līdz pasaules centram mums šķiet pārāk tālu
bet ceļot uz zvaigznēm mums šķiet pārāk naivi
ar zeltītu kroni galvā mēs skaldam un valdam ar dievu otello mums jāiet
lai pārdotu sevi verdzībā sapnim par laimi tu neesi vainīgs
tu piekrāpts un nodots un mums ar to jādzīvo tālāk
un miljardiem reižu līdz nāvei ir mīlēts bez spēka un kāda tam jēga
mums bail bet mēs ticam troļļiem un alām
mums bail bet mēs tvīkstam pēc vientuļām salām
mēs sludinām dienu kad viss jau būs garām
un lai mirt būtu skaisti mēs dodamies karā
ar zeltītu kroni galvā mēs skaldam un valdam ar dievu otello mums jāiet
lai pārdotu sevi verdzībā sapnim par laimi tu neesi vainīgs
tu piekrāpts un nodots un mums ar to jādzīvo tālāk
un miljardiem reižu līdz nāvei ir mīlēts bez spēka un kāda tam jēga
ar zeltītu kroni galvā mēs skaldam un valdam ar dievu otello mums jāiet
lai pārdotu sevi verdzībā sapnim par laimi tu neesi vainīgs
tu piekrāpts un nodots un mums ar to jādzīvo tālāk
un miljardiem reižu līdz nāvei ir mīlēts bez spēka un kāda tam jēga
un kāda tam jēga
un kāda tam jēga
“Arī man ir sirds (ša la la)”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
ir dienas manas tādas ne īsti manas nekādas un visi tikai smaida un pastardienu gaida
bet kad pienāk vakars un vairāk nav neviena man gribas visus sūtīt saulespuķes lasīt
un ne pa jokam tikai nebrīnies arī man ir sirds kā mirstīgiem
sirds kā sirds no miesas un asinīm tikai man ar to vien nepietiek
bezrūpīgos smieklos ša la la pavadītas dienas ša la la
bezmērķīgi raibas ša la la izkrāsotas ielas ša la la un ne jau tikai tāpēc ša la la
ka man ir bail no miera ša la la es gribu būt kā siena ša la la pret kuru atsist pieri ša la la
es cenšos atrast vārdus klusumā starp meliem un starp nemanāmo atrast pamanāmo
un ja kādreiz glābiņš lielgabala lādiņš galvenais ir tālāk tikt līdz pašam galam
un ne pa jokam tikai nebrīnies arī man ir sirds kā mirstīgiem
sirds kā sirds no miesas un asinīm tikai man ar to vien nepietiek
bezrūpīgos smieklos ša la la pavadītas dienas ša la la
bezmērķīgi raibas ša la la izkrāsotas ielas ša la la un ne jau tikai tāpēc ša la la
ka man ir bail no miera ša la la es gribu būt kā siena ša la la pret kuru atsist pieri ša la la
bezrūpīgos smieklos ša la la pavadītas dienas ša la la
bezmērķīgi raibas ša la la izkrāsotas ielas ša la la un ne jau tikai tāpēc ša la la
ka man ir bail no miera ša la la es gribu būt kā siena ša la la pret kuru atsist pieri ša la la
“123″
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
ar vienu vārdu var noķert vēju ar diviem sauli nu piedod ka nepaspēju
un lai ar kā mums vēl daudz kā par daudz
ar vienu soli var pienākt tuvāk ar diviem klāt ar trijiem aiziet garām
un tālāk tālāk pats savā vaļā
skaiti man līdz 1..2..3.. mans nodoms ir mākoņos tīts
un ja kādreiz no brīva prāta kāds kādu tiešām pa īstam nesaprata
un lai vajag skaitīt līdz galam
skaiti man līdz 1..2..3.. mans nodoms ir mākoņos tīts
nāc man līdz aiz skaitļa 3.. ir viss un es būšu sev brīvs
ar vienu vārdu var noķert vēju ar diviem sauli nu piedod ka nepaspēju
skaiti man līdz 1..2..3.. mans nodoms ir mākoņos tīts
nāc man līdz aiz skaitļa 3.. ir viss un es būšu sev brīvs