“Es esmu mazliet don kihots”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Es esmu mazliet donkihots
par lepnu sev, lai atzītos
ar ceļu nepietiek, lai zinātu kur iet
un vienmēr kādam kaut kur sāp
un mājās kāds var nepārnākt
tāpat
Es esmu mazliet donžuāns
uz pieres rakstīts “pašapmāns”
man būs ko nožēlot, jo sirds var nepiedot
un ķeriet zvaigznes pirms tās kāds
ar varu sabērs kabatās
tik daudz
mēs varam paslēpties tur,
lai vējš mūs tur uz savām rokām
varbūt mums lemts būt tur
es esmu mazliet apmānīts
no ziemas miega iztramdīts
kā lācis nesaprot
kāpēc mums jāpierod
pie tā ka vienmēr kaut kur kāds
par spīti zinās pareizāk kā būt
es esmu mazliet paslēpies aiz sirds
man bail ir atklāties
tu saki nebrīnies, ja bailes nepāriet
bet kā lai zin, vai debesīs būs vieta man
pat tad ja līs un līs
mēs varam paslēpties tur, lai vējš mūs tur
uz savām rokām varbūt mums lemts būt tur
Bailes kā rīts
paņems mūs līdz
pārlieku tīrs
nakts vairs mūs nepazīs
mēs varam paslēpties tur, lai vējš mūs tur
uz savām rokām varbūt mums lemts būt tur
“Draugs”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Ēnās pazūd mūsu soļi
domu skaļums neļauj norimt
un pa svaigu zaļu zāli
aizliegts staigāt šovakar
tu esi mans draugs
ielās aizskan mūsu vārdi
lejup lido putnu sapņi
un pa iestaigātu ceļu
klusiem soļiem aiziet kāds
tu esi mans draugs
lietus spēlē logā bailes
ielās dejo samirkušie
vējs cenšas noķert kokos vēju
es vēl tevi gaidīt spēju
tu esi mans draugs
“Dzīve kā košums”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
dzīve kā košums
divdesmit septiņas ziemas un nieki
tauriņa prieki
aplidot nezinot
dienas kā sākums
divdesmit četras stundas no vietas
es pārskaitu lietas
bet tevis tur nav acis sāpīgi grauž
tu esi no alvas
kā finiša balva otrajā klasē
distanču trasē
tāds kā balts sasniegums
ir jau par vēlu
meklēt ko cēlu es uzlieku rokas
uz baltajām krūtīm
un iekūstu ādā lai sajuktu prātā
un ne pa jokam
es esmu tāds kā nobijies
ar abām rokām
pie sirdsapziņas pieķēries
pārsteigums izmisums
abiem mums noziegums
par vēlu meklēt
debesis peklē
“Kad Ēģiptē sniegs”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
un ja bija kā bija
vairāk nav nekā
viņš viņu prom aizraidīja
lai sāp kad vairs nepārnāk
viņa meklēs līdz beigām
kur gan viss palicis
varbūt ziemā un salā
kāds to dziļi apracis
bet kad ēģiptē sniegs
kūst gar ādu kā piens
viņa brīnumam tic
kurš gan cits
un kad pazaudēts spīts
viņā pamostas rīts
un ja skaita līdz trīs
kļūsti brīvs
“Karaļnams”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Tas vairs nav tavs karaļnams
Ne tavs sargeņģelis vai bieds
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens
Pāžu cepurēm vizot
Zirgiem neprātā zviedzot
Uzbrauc debesīs…
Pilna māja lūdzējiem
Pilnas sirdis asarām
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens
Tas vairs nav tavs karaļnams
Ne tavs sargeņģelis vai bieds
Tas vairs nav tavs karaļnams…
“Lietus dārzs”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Lietus dārzs rītā tīts
pieskāriens nenotrīs
vēl jau viss ar putniem pilns
vēl ir rīts ar rasu pilns
cik ilgi neizžūs tavs lietus dārzs
cik ilgi rasu turēs rozes zars
patvērums vai izmisums
tur tas stāvs mans senais draugs
neaizskarts un nesajaukts
tur tas blāv tik skaists un tīrs
cik ilgi neizžūs tavs lietus dārzs
cik ilgi rasu turēs rozes zars
izmisums bij` iznākums
par smagu nest šo dārzu mums
un stāvu es kā iztukšots
un vēroju
kā aiziet rīts
cik ilgi neizžūs tavs lietus dārzs
cik ilgi rasu turēs rozes zars
un saulē izdeg viss tavs lietus dārzs
un sāpēs rasu notrauc rozes zars
un nav neviens lai pateiktu
tavs lietus dārzs tavs tuksnesis
“Pēc mums (vēl ilgi zeme skums)”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Uz aizmigušiem peroniem
Krīt sniegs un smejas
Tikai lūdzu neaizmiedz
Zem aizejošiem vilcieniem es pazīmējos
Cenšos ziemu piemānīt
Un kāpēc man vienmēr šķiet,
Ka laika nepietiek
Pat vakaros,
Kad snieg
Un mēs noreibsim tā,
Ka uz zemes viss miegs
Vienu nakti būs liegts
Tu neaizbēgsi
Tevi atnesis sniegs
Naktī baltu kā piens
Pēc mums
Vēl ilgi zeme skums
Izplānots kā pārsteigums
Pār zemi laižas
Nakts un mēness atkal skumst
Nebrīnies, ja izmisums
Tā dzeļ kā nātres
Mums vēl jāpaspēj būt mums
Un kāpēc man vienmēr šķiet,
Tev laimes nepietiek,
Pat tad, ja neaizmieg
Un mēs noreibsim tā,
Ka uz zemes viss miegs
Vienu nakti būs liegts
Tu neaizbēgsi
Tevi atnesis sniegs
Naktī baltu kā piens
Pēc mums
Vēl ilgi zeme skums
“Redz kā tu ar mani”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Uzvarēt vai nepaspēt
Tu vari mani nobremzēt,
Kad tavs acu skatiens
Miglas pilnais
Būs tas, kas mani izsmērēs
Gar sienām tad,
Ja nepaspēs neviens
Mani paraut prom no zemes
Redz kā tu ar mani
Redz kā es ar tevi
Divas dienas vēlāk
Kaimiņiem būs noriebies,
Ka tu ar mani spēlējies.
Redz kā neizdodas
Tev būs jāpadodas
Prieks jel,
Kur tu rodies
Es aizbēgšu uz dienvidiem
Pa baltiem gubu mākoņiem.
Nebaidies es neesmu tāds
Pārlieku gudrs hipokrāts
Kam žēl laiku notērēt
Ar tevi
Arī tu jau neesi tā,
Kas dzīvo tajā pasakā,
Kur tās princeses guļ
Stikla zārkā
Redz kā tu ar mani
Redz kā es ar tevi
Divas dienas vēlāk
Kaimiņiem būs noriebies,
Ka tu ar mani spēlējies.
Redz kā neizdodas
Tev būs jāpadodas
Prieks jel,
Kur tu rodies
Es aizbēgšu uz dienvidiem
Pa baltiem gubu mākoņiem.
Redz kā tu ar mani
Redz kā es ar tevi
Divas dienas vēlāk
Kaimiņiem būs noriebies,
Ka tu ar mani spēlējies.
Redz kā neizdodas
Tev būs jāpadodas
Prieks jel,
Kur tu rodies
Es aizbēgšu uz dienvidiem
Pa baltiem gubu mākoņiem.
“Riekstkoka sirds”
/ H.Drekslers / M.Freimanis /
Manās rokās guļ tava riekstkoka sirds
Un kā vienmēr tikai guļ
Kā parasti mans spēks un vara izbeidzas tajā
Cik ilgi tā turēt man
Kā tas sāp
Kāpēc tā
Aizsviest prom
Nevaru, nevaru to
“Arī man ir sirds (ša la la)”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
ir dienas manas tādas ne īsti manas nekādas un visi tikai smaida un pastardienu gaida
bet kad pienāk vakars un vairāk nav neviena man gribas visus sūtīt saulespuķes lasīt
un ne pa jokam tikai nebrīnies arī man ir sirds kā mirstīgiem
sirds kā sirds no miesas un asinīm tikai man ar to vien nepietiek
bezrūpīgos smieklos ša la la pavadītas dienas ša la la
bezmērķīgi raibas ša la la izkrāsotas ielas ša la la un ne jau tikai tāpēc ša la la
ka man ir bail no miera ša la la es gribu būt kā siena ša la la pret kuru atsist pieri ša la la
es cenšos atrast vārdus klusumā starp meliem un starp nemanāmo atrast pamanāmo
un ja kādreiz glābiņš lielgabala lādiņš galvenais ir tālāk tikt līdz pašam galam
un ne pa jokam tikai nebrīnies arī man ir sirds kā mirstīgiem
sirds kā sirds no miesas un asinīm tikai man ar to vien nepietiek
bezrūpīgos smieklos ša la la pavadītas dienas ša la la
bezmērķīgi raibas ša la la izkrāsotas ielas ša la la un ne jau tikai tāpēc ša la la
ka man ir bail no miera ša la la es gribu būt kā siena ša la la pret kuru atsist pieri ša la la
bezrūpīgos smieklos ša la la pavadītas dienas ša la la
bezmērķīgi raibas ša la la izkrāsotas ielas ša la la un ne jau tikai tāpēc ša la la
ka man ir bail no miera ša la la es gribu būt kā siena ša la la pret kuru atsist pieri ša la la
“Tā nav lijis”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
tik neparasti ir redzēt miljardiem cilvēku
kas slēpjas zem saviem jumtiem kad kaut kur līst
un varbūt mazliet drošāk un varbūt mazliet dīvaināk kā parasti es uzvedos
tas tikai tāpēc ka mazliet baidos es neesmu ķeizars neesu miljonārs
es varu tikai mazliet tevi sasildīt kad mūsu drēbes viscaur izmirks
la la la tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
la la la un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu cenu gan
mums pieder lietus pieder okeāns
un tukšas ielas kā noass es vedu tevi uz mājām
lai glābtu no plūdiem un slapjām kājām
un kad mums pietrūks spēka mēs sēdēsim zem parka kokiem
un nebaidies mums būs tik silti kā tūkstošiem tūkstošiem kamīnu kuras
la la la tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
la la la un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu cenu gan
aiz aizelpotiem logiem sēž miljards pie tējas un televizoriem
un tērgā par to kā agrāk bijis
simts gadus uz zemes ka tā nav lijis
simts gadu jau uz zemes tā nav lijis
uz zemes tā nav bijis simts gadus jau
“Tā tas mās`”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
ne jau nozaudēts miegs
ne jau tāpēc ka liegs
tas tik viens tik liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
mās saulei miera vairs nav
mās dienām skaita vairs nav
un ne jau dēļ baltiem mākoņu salmiem
tā dziest
tā deg
karsta kā floridā nozagta diena
tā skrien
virs mums
virs mums
virs mums
virs mums
virs mums
virs mums
ha-ha-ha-ha
mās zvaigznes nekrīt tā pat
tās grib mirt savādāk
kam lai vēl pastāstu to kā man žēl tās
mās cik žēl kā gribētos ķert tās plaukstās un mest
tā pat vien lai skrien lai skrien ha-ha-ha-ha
mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
kāda nakts nepamet
kāda nakts kāda nakts ha-ha-ha-ha
tā tas mās tā tas mās tā tas mās tā tas mās
“This is not paradise”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
just a minute ago i thought that i`m just one step to place called paradise
just a minute ago i thought that you`re an angle face in
paradise
in paradise
when you say no no no no no
lies are all you`ve got
this is not paradise
this is not paradise
when you say la la la la la
i`m just teasing you my pal
just a minute ago you saw me hot with dog kind eyes stearing in paradise
just a minute ago you took me higt tomake me dream of
“Tik un tā jau nesapratīs”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
pilnas dienas pīrāgiem coca colas un kaimiņiem
bet man gribas tev ko teikt gribas paņemt tevi
un svētā mierā kādā dienā izpeldināt tevi siltā pienā
un ja vēlāk kāds ko prasīs saki nē jo
tik un tā jau nesapratīs
un tāpēc būšu atklāts un gauži patiess
neatsakies ja tevi kāds no manis projām sauks
un ja gadījumā mēs nenokļūstam debesīs
nebaidies kā pārsteigums debesis tad nāks pie mums
lai svētā mierā kādā dienā izpeldināt mūs siltā pienā
un ja vēlāk kāds ko prasīs teiksim nē jo
tik un tā jau nesapratīs
un tāpēc būšu atklāts un gauži patiess
neatsakies ja tevi kāds no manis projām sauks
“Vientuļnieks”
/ M.Freimanis / J.Daugalis / M.Freimanis /
Tu un es varam pasauli gabaliņos saskaldīt
Viens stūris tev viens man viens viņam viens visiem viens tāpat
Maz pārāk maz man vienmēr liekas ka citiem tiek pārāk daudz
Nāc tuvāk nāc lai varu tavus metrus paņemt sev
Kliedz tuksnesī kāds vientuļnieks
Viņš kilometru īpašnieks
Es varbūt esmu savādnieks
Bet viņš pēc visa spriežot pašnāvnieks
Balts piena lauks un vidū es līdz ausīm klusumā
Nav neviena nav tik postošs baltums kas tevī iemājo
Krīt viņi krīt tie viens pie otra kliedzot ceļos krīt
Lūdz viņi lūdz kā apsēstie viens otru atpakaļ
“Viņš” (ir mazliet savādāks)
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Pilna zeme neliešiem
un afēristu jociņiem
tuviem draugiem vecām tantēm
pamuļķiem un mūziķiem
varbūt šodien aizlidot
tepat uz zvaigznēm paklaiņot
tāpat svētā mierā
nepasakot to nevienam
varbūt kāds to pamanītu
varbūt kāds to novērtētu
varbūt kāds to nofilmētu
apspriestu un diskutētu
iemīlētu kritizētu
noteikti tad apgalvotu
1…2…3…4…
viņš starp mums vairs nedzīvo
viņš no mums ir aizlidojis
viņš ir mazliet savādāks
un hei -la -la
pārsteigumā izbrīnītām
sejām garām aizplīvot
pārspīlētā lēnprātība
gluži kā no mājām čībās
varbūt mazliet dīvaināk
kā parasti es uzvedos
tāpat svētā mierā
nepasakot to nevienam
varbūt kāds to pamanītu
varbūt kāds to novērtētu
varbūt kāds to nofilmētu
apspriestu un diskutētu
iemīlētu kritizētu
noteikti tad apgalvotu
1…2…3…4…
viņš starp mums vairs nedzīvo
viņš no mums ir aizlidojis
viņš ir mazliet savādāks
un hei -la -la
“Zvaigžņu kabarē”
/ M.Freimanis / N.Kalniņš / M.Freimanis /
desmit stāsti par mīlestību
bet romeo jo projām brīnās
kāpēc uz zemes nav vienprātības
un džuljetas vairs nevienas nav brīvas
nav jau ko nožēlot
ja neko nesaprot
un mana sirds kā neprātīga gavilē
un ierauj mani tavā zvaigžņu kabarē
lai vējš mūs plēš
galaktikā ieslodzīti
mani zvaigžņu satelīti
jupiters vai zemes mala
nebūs mūsu stāstam gala
pieci mazi bundzinieki
krimināli noziedznieki
sestais tur aiz stūra mulsi
aprok manu sirdi klusi
desmit stāsti bez mīlestības
uz zemes tiešām nav vienprātības
dienas sākums tas ir vai beigas
man prātā sajukt būs laika bez steigas
“Lai būtu tā”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
balts tik balts ir tavas ielas rīts un es eju tev līdz
sētnieks tik liegi starp kokiem dejo valsi un es eju tev līdz
lai būtu tā nejautā jo atbildes ir tepat klusumā lai būtu tā nerunā mums jānoķer tās divatā
lēnām kā miegs lejup laižas rīta sniegs un es eju tev līdz
un laikam pa īstam es kļūšu tev bīstams un es eju tev līdz
lai būtu tā nejautā jo atbildes ir tepat klusumā lai būtu tā nerunā mums jānoķer tās divatā
lai būtu tā nejautā kas tālāk būs
lai būtu tā nerunā
“Nošauj mani maigi”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Stāsti man kā nogaršot
Dienu vienu bez rūgtā sāls
Ko tu smej labāk
Nošauj mani maigi
Nakts uz sliekšņa baisi
Šauj man tieši pierē
Es neesmu es
Es paslēpies aiz pistoles
Un šauj sirds patronas
Lai redzu es
Kā debesīs zied zemenes
Rādi man kā izdzīvot
Medū pienā viss tik salds
Ko tu smej labāk
Nošauj mani maigi
Nakts uz sliekšņa baisi
Šauj man tieši pierē
Es neesmu es
Es paslēpies aiz pistoles
Un šauj sirds patronas
Lai redzu es
Kā debesīs zied zemenes
Melns vai balts
Viss viens tik auksts
Sildi mani ilgi ilgi
Salds, bet varbūt rūgts
Tāls, bet varbūt tuvs
Es tev…
“Un pirms mēs aizmigām”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Nemodiniet mani ar cīruļiem – tik vien lūdzu.
Šī visa ir mana kola. Šis ir mans gulēšanas laiks.
Cik jauks ir spilvens, kad auksts.
Un pirms mēs aizmigām, pirms aizmigām…
Dienas kā sviedri, tu stāvi un dziedi –
Viens pats visu laiku, bet nepietiek…
Dusi nu, ka dusi ar sāniem uz kreiso pusi
Un dzirdi, kā tik klusi krūtīs runā tavs gulēšanas laiks.
Cik jauks ir spilvens, kad auksts.
Un pirms mēs aizmigām, kad pavisam aizmigām…
Dienas kā sviedri, tu stāvi un dziedi –
Viens pats visu laiku, bet nepietiek…
Met nost tās drēbes, gar ausīm laid mēles,
Nāc blakus un guli līdz vasarai…
Laiks, cik jauks ir spilvens, kad auksts.
Un pirms mēs aizmigām, uz mūžu aizmigām…
Dienas kā ziedi, tu stāvi un dziedi –
Viens pats visu laiku, bet nepietiek…
Na na na…
Līdz vasarai…