“Dzīve”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
tik sarežģīts un tik neprātīgs tavs vārds
tik saulains un tik apmācies tavs vaigs
nekas vairāk kā zobi un acis
kas graužas manī
bet es zinu tu esi tu esi
nekas vairāk kā visparastākā…
dzīve sarežģīta izmocīta bet es mīlu tevi
un ne jau tik tāpēc ka tevi tā sauc
un mēs ejam caur tevi ap tevi galvām paceltām
un krītam un smejam un raudam ka esam
kā pēdējie tavās rokās kritušie
mēs sadegam dziedot tikai tev
kam vēl vairāk ir tā spēka
likt mums līdz ausīm iemīlēt
kam vēl vairāk ir tā spēka
likt mums pamest jo
tevi sauc kā vienmēr tikai…
dzīve sarežģīta izmocīta bet es mīlu tevi
un ne jau tik tāpēc ka tevi tā sauc
un mēs ejam caur tevi ap tevi galvām paceltām
un krītam un smejam un raudam ka esam
kam vēl vairāk ir tā spēka
likt mums līdz ausīm iemīlēt
kam vēl vairāk ir tā spēka
likt mums pamest jo
tevi kā vienmēr tikai…
dzīve sarežģīta izmocīta bet es mīlu tevi
un ne jau tik tāpēc ka tevi tā sauc
un mēs ejam caur tevi ap tevi galvām paceltām
un krītam un smejam un raudam ka esam
“Cik žēl”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
rīta saule kā neprātīga
dedzina manos logos
vēl tikai piecus mirkļus
ļaujiet man pasapņot
tikai piecus mirkļus
būt pamuļķim vai ākstam
dzīvot nepamosties
runāt klusējot
cik žēl
tā pamest visu un pamosties
cik žēl
ka tevis nav blakus kur tu vazājies
ir rīts
un man rokās gabals dzīves saldākās
ir rīts
bet man nāksies vienam tajā iekosties
tā gan
viss saplūst vienā
segas spilveni un es
kur mana seja
kur esmu to atstājis
tik sarežģīts
mans tvirtais tēls
es vēl tepat
lūdzu mani netraucēt
cik žēl
tā pamest visu un pamosties
cik žēl
ka tevis nav blakus kur tu vazājies
ir rīts
un man rokās gabals dzīves saldākās
ir rīts
bet man nāksies vienam tajā iekosties
tā gan
“Putni”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
mēs esam tikai putni
bez spārniem apgredzenoti eņģeļi
mēs esam tikai ērgļi
bez acīm bez vēja un mājām
nē nav
nav rīta nav
tūkstošiem mākslīgu sauļu
un mākslīgu seju kas lūdz
cauri telpai pāri laikam
lido cilvēks pa debesskrāpju savainotām debesīm
roku rokā ar savām beigām
ar savu galu un nepiedodamo sākumu
nē nav
nav rīta nav
tūkstošiem mākslīgu sauļu
un mākslīgu seju kas lūdz
“Vientuļnieks”
/ M.Freimanis / J.Daugalis / M.Freimanis /
tu un es varam pasauli gabaliņos saskaldīt
viens stūris tev viens man viens viņam viens visiem viens tāpat
maz pārāk maz man vienmēr liekas ka citiem tiek pārāk daudz
nāc tuvāk nāc lai varu tavus metrus paņemt sev
kliedz tuksnesī kāds vientuļnieks
viņš kilometru īpašnieks
es varbūt esmu savādnieks
bet viņš pēc visa spriežot pašnāvnieks
balts piena lauks un vidū es līdz ausīm klusumā
nav neviena nav tik postošs baltums kas tevī iemājo
kliedz tuksnesī kāds vientuļnieks
viņš kilometru īpašnieks
es varbūt esmu savādnieks
bet viņš pēc visa spriežot pašnāvnieks
krīt viņi krīt tie viens pie otra kliedzot ceļos krīt
lūdz viņi lūdz kā apsēstie viens otru atpakaļ
kliedz tuksnesī kāds vientuļnieks
viņš kilometru īpašnieks
es varbūt esmu savādnieks
bet viņš pēc visa spriežot pašnāvnieks
“Man sanāk”
/ M.Freimanis / H.Drekslers / M.Freimanis /
kad tu ar pieri sienā skrien
un ar savām rokās manās biksēs lien
tad jūtos es tik samaitāts
tik vientuļš pamests sargājams
tā dienu dienā grēkā krist
un dažreiz tevi neaizmirst
tik balts un pūkains esmu es
tik nevainīgs un valdzinošs
man sanāk tevi valdzināt
man sanāk tevi skumdināt
man sanāk tevi kaitināt
un nejau tā pa jokam vien
lai tu no ādas ārā lien
man sanāk šā man sanāk tā
tu labāk pretī nerunā
tā paiet nakts un pienāk rīts
es esmu pavisam nomocīts
lai aizgrieztos un nospļautos
uz visu kas vēl saista mūs
es esmu pagalam žēlsirdīgs
pret sevi, sevi, sevi, sevi
un pilnai laimei klausies vēl
man pietrūkst tevis varbūt jā
man sanāk tevi valdzināt
man sanāk tevi skumdināt
man sanāk tevi kaitināt
un nejau tā pa jokam vien
lai tu no ādas ārā lien
man sanāk šā man sanāk tā
tu labāk pretī nerunā
“Pludmale”
/ H.Drekslers / H.Drekslers /
eju caur pilsētu
jūras krasta aicināts
meklējot tevi
pūlī
kopā ar paziņām
malkoju alu
un izbaudu
laicīgo mirkli
man gribas būt ar tevi kopā
ar tevi divatā jūras krastā
jūras krasts un vasara
tas ir viss ko vēlos es
balta smilts un saule
zilās jūras tāle
iekrist smiltīs acīm ciet
laimes pilns un apreibis
izstiept rokas pieskarties
taviem matiem tumšajiem matiem
katrs mirklis ko baudu es
tik vienreiz ir dots man
tāpēc es esmu šai
vietā
atnākam tevi
es gaidu kā puķe lietu
atnāc un
paliec ar mani
man gribas būt ar tevi kopā
ar tevi divatā jūras krastā
jūras krasts un vasara
tas ir viss ko vēlos es
balta smilts un saule
zilās jūras tāle
jūras krasts saule un vējš tu un es
es pateicos dievam par šo vietu
jūras krasts un vasara
tas ir viss ko vēlos es
balta smilts un saule
zilās jūras tāle
iekrist smiltīs acīm ciet
laimes pilnām krūtīm
liesmas tavās acīs deg
sildot manu sirdi karstu
“Riekstkoka sirds”
/ H.Drekslers / M.Freimanis /
manās rokās guļ tava riekstkoka sirds
un kā vienmēr tikai guļ
kā parasti mans spēks un vara izbeidzas tajā
cik ilgi tā turēt man
kā tas sāp
kāpēc tā
aizsviest prom
nevaru, nevaru to
“Neprāts”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
viens divi trīs
tu esi brīvs
elpa lēciens
tu esi nemirstīgs
saule vai jupiters
jūra vai okeāns
lidot kā aeroplāns
rembrants uz skatuves
izpilda korāļus
jau desmito gadsimtu
gaidām mēs pasaules galu
vai nav neprāts ar saprātu
sātans ar eņģeļiem tur
ubags vai karalis
elle vai paradīze
degošās debesīs
metos ar galvu iekšā
nevaru apstāties
neprāts ir manī iekšā
es tev saku
tu esi elegants
tu man saki
es esmu surogāts
puskailas meitenes
dzeltenās zeķubiksēs
ārdās kā negudrās
piecdesmit mūki
ar divdesmit mūķenēm
sadala ietekmes sfēras
pie vārtiem kas aizved uz elli
vai nav neprāts ar saprātu
sātans ar eņģeļiem tur
ubags vai karalis
elle vai paradīze
degošās debesīs
metos ar galvu iekšā
nevaru apstāties
neprāts ir manī iekšā
“Noklīdušie”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
tieši tā kā nesaprast
tieši tā kā nenojaust
vairāk nevar būt uz pasaules
savādāk, savādāk
tieši tā kā maldīties
tieši tā kā kļūdīties
vairāk nevar būt uz pasaules
savādāk, savādāk
un piedzērušies rokās sadevušies
tagad klīstam mēs pa pamestām dimensijām
tieši tā kā dzejniekiem
tieši tā kā pārgudrajiem
vairāk nevar būt uz pasaules
savādāk, savādāk
un piedzērušies rokās sadevušies
tagad klīstam mēs pa pamestām dimensijām
un iespļaujam saujās
un pieglaužam matus
jo mums vairs nevar būt šī pasaule
savādāk, savādāk
un piedzērušies rokās sadevušies
tagad klīstam mēs pa pamestām dimensijām
“Karaļnams”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
tas vairs nav tavs karaļnams
ne tavs sargeņģelis vai bieds
nerunās nesmaidīs
vairs nekur vairs neviens
pāžu cepurēm vizot
zirgiem neprātā zviedzot
uzbrauc debesīs…
pilna māja lūdzējiem
pilnas sirdis asarām
nerunās nesmaidīs
vairs nekur vairs neviens
pāžu cepurēm vizot
zirgiem neprātā zviedzot
uzbrauc debesīs…
tas vairs nav tavs karaļnams
ne tavs sargeņģelis vai bieds
pāžu cepurēm vizot
zirgiem neprātā zviedzot
uzbrauc debesīs…
tas vairs nav tavs karaļnams…
“Bums”
/ M.Freimanis / K.Kinēns / M.Freimanis /
es tevi mīlu gribu un jūtu
skaistu un jauku simpātisku
tūkstoš reiz tevi noskūpstītu
bet tik un tā man nepietiktu
kā mīlu es kā gribu es
neviltotu mīlestību no tevis es
septiņām jūrām pāri es skrietu
ietu dziedātu smietu un kliegtu
nenokristu un nepiekustu
varbūt tad arī varbūt tu justu
kā mīlu es kā gribu es
neviltotu mīlestību no tevis es
un pie tavām durvīm es iešu
un pastiepšu roku uz priekšu
Un klusi pieklauvēšu
BUM BUM BUM
la la la la la la
“Zibens”
/ J.Daugalis / Tumsa /
vējā tavās acīs ieskatīties
vējā mana dziesma skan
vēlreiz spēlē šajā piedalīties
vajadzēs gan tev un man
zibens iesper kokā
uguns ceļu rāda
saule laižas lokā
apskaties tik kāda
na na na…
varavīksnes krāsās ieskan katra stīga
kad es veros tevī mīļotā
dziesma skan vai tā Liepāja vai Rīga
draugs neturi dziesmu kabatā
zibens iesper kokā
uguns ceļu rāda
saule laižas lokā
apskaties tik kāda
na na na…