“Pēc mums (vēl ilgi zeme skums)”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Uz aizmigušiem peroniem
Krīt sniegs un smejas
Tikai lūdzu neaizmiedz
Zem aizejošiem vilcieniem es pazīmējos
Cenšos ziemu piemānīt
Un kāpēc man vienmēr šķiet,
Ka laika nepietiek
Pat vakaros,
Kad snieg
Un mēs noreibsim tā,
Ka uz zemes viss miegs
Vienu nakti būs liegts
Tu neaizbēgsi
Tevi atnesis sniegs
Naktī baltu kā piens
Pēc mums
Vēl ilgi zeme skums
Izplānots kā pārsteigums
Pār zemi laižas
Nakts un mēness atkal skumst
Nebrīnies, ja izmisums
Tā dzeļ kā nātres
Mums vēl jāpaspēj būt mums
Un kāpēc man vienmēr šķiet,
Tev laimes nepietiek,
Pat tad, ja neaizmieg
Un mēs noreibsim tā,
Ka uz zemes viss miegs
Vienu nakti būs liegts
Tu neaizbēgsi
Tevi atnesis sniegs
Naktī baltu kā piens
Pēc mums
Vēl ilgi zeme skums
“Spēlējot debesis”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
redz kā diena sāp tai vēl jānomirst
rīts tam jāpiedzimst un mums tas jāpieviļ
un kad mēs spēlējot debesis sadegsim
tad viss viens vai mēness stars vai tas marss
viss liksies kā farss un vēl mums jānozog ceļš no eņģeļiem
vēl mūsu izpletņiem zīds no mākoņiem
un ja vējš mūs nepievils un dienas pelnos nesabirs
nāves cilpā metamies spēlējot debesis
“Paspēlēsim paslēpes”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Kad zeme apstāsies,
Mums būs ko pastāstīt
Tiem sešiem miljardiem,
Kas miera neatzīst
Par to, ka debesīs
Mēdz teikt, ka sapratīs
Par to ko kaimiņš teiks,
Ja durvis aizkritīs
Par to cik nepatiess
Ir rīts, ja pamosties
Ir tikai pienākums,
Kurš sen līdz kaklam visiem mums
Par to ja aizslēdz durvis ciet,
Aiz durvīm kādam jāpaliek,
Jo kādam vienmēr prom jāaiziet
Par to, ja pieķers paslēpies
Aiz mākoņiem un izliecies
Par miglu debesīm..
Vienalga ko
Paspēlēsim paslēpes
Slēpies tu, bet es būšu brīvs
Varbūt, ka mūs nepieķers
Ālējoties debesīs
No putniem izvairies
Jo tie kā ierasts skries
Kaut kur uz dienvidiem
Uz gubu mākoņiem
Un nepateiks neviens
Kāpēc tā smaržo siens
Un nav kam paprasīt,
Kas notiks aizparīt
Mums lūdzu pastāstiet
Kāpēc jums durvis ciet
Kāpēc mums vienmēr šķiet
Ka kādam tūlīt jāaiziet
Un tikai lūdzu nemāciet
Mums to, kā laikus apstāties
Mums jāzin tikai to, kā ieskrieties
Un spārnos augstu pacelties
Par eņģeļiem kā pārvērsties
Kā krist un nebaidīties sasisties
Paspēlēsim paslēpes
Slēpies tu, bet es būšu brīvs
Varbūt, ka mūs nepieķers
Ālējoties debesīs
Hei, kāpēc man šķiet,
Tev vēl jāpaliek
Ķer to mākoni ciet
Lec, jo nav jau kur iet
Un tad, kad aizslēdz durvis ciet
Esmu .. kādam jāpaliek
Var notikt tā, ka nesatiek
Tevi neviens
Kāpēc man šķiet,
Tev vēl jāpaliek
Ķer to mākoni ciet
Lec, jo nav jau kur iet
Paspēlēsim paslēpes
Slēpies tu, bet es būšu brīvs
Varbūt, ka mūs nepieķers
Ālējoties debesīs
Mums miljons pēc miljarda skries līdz
“This is not paradise”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
just a minute ago i thought that i`m just one step to place called paradise
just a minute ago i thought that you`re an angle face in
paradise
in paradise
when you say no no no no no
lies are all you`ve got
this is not paradise
this is not paradise
when you say la la la la la
i`m just teasing you my pal
just a minute ago you saw me hot with dog kind eyes stearing in paradise
just a minute ago you took me higt tomake me dream of
“Logi mākoņos”
/ M.Freimanis / Rasels / Marathons / M.Freimanis /
Tā ir divu ceļu dzīve, divu ceļu izvēle
Un izvēle ir tavās rokās.
Kur apkārt verī kāds
Un sarkano ar balto jauc,
Kāds no augšas tevi sauc,
Bet padomā vai tas tevi satrauc,ko?
Kādēļ nepateikt jā?
Tādēļ, ka tu padodies,
asinskāram zvēram atdodies,
domājot,ka projām dodies,
tu no tā celies,
tu no tā dzīvē veries?
Kādēļ nepateikt…
izkaisītas miegā pēdas
debeszilas, neredzētas,
tās pārvērš visus sapņus ēnās,
baltā krāsā uzzīmēti
tie logi mākoņos padod roku man.
Jā,taisni ceļš viss brīvs,
Šķiet esi nokļuvis pasakā,
lido viens, bez kādas palīdzības,
Tieši augšā kā putns
Balto mākoņu aizsegā
Kādēļ nepateikt jā?
Nepaiet ne brīdis, mēs tev palīdzību jau lūdzam,
Bet tev jāzina,ka šis spriedums ir nepārsūdzams,
Un tu jūti savus sapņus grūstam, zūdam…
Kādēļ nepateikt…
Nē
izkaisītas miegā pēdas
debeszilas, neredzētas,
tās pārvērš visus sapņus ēnās,
baltā krāsā uzzīmēti
tie logi mākoņos padod roku man.
Pēc katras tumšas nakts nāk jauna diena,
kura spēj kļūt par tavas dzīves jaunu cēlienu,
Es ļoti labi zinu, ka viegli nebūs, bet galvu augšā!
Tev zaudētais ir jāatgūst!
Un kāda daļa no tevis liek tev paprovēt to,
taču es tev iesaku labāk noraidīt to.
Atturies(dzirdi mani?), lūdzu nepadodies!
jo var tā gadīties, ka nepamodīsies, tad viss…
izkaisītas miegā pēdas
debeszilas, neredzētas,
tās pārvērš visus sapņus ēnās,
baltā krāsā uzzīmēti
tie logi mākoņos padod roku man
logi mākoņos lēnām aizveras,
atļauj noticēt, neļauj pazaudēt
ceļu mākoņos
Lūdzu, nepadodies! Lūdzu nepadodies!…
“Tu esi tāda viena”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
nav nekā neparasta ka rīts pēc tevis taujā
ar rītu metos kaujā izcīnīt vēl piecus mirkļus snaudai
un kas ja neaplaudēs caur acīm aizvērtām var nepazīt
un ne no brīva prāta kāds pie sirds tik cieši pieķeras
un rokām sažņaugtām to neatlaiž
un ne no bailēm rozes stāds pie zemes cieši pieglaužas
tam vēl no ērkšķiem ziedi jāatlaiž
tu esi tāda viena no mākoņiem ar pienu no tevis
nodzerties kā minhauzenam uzticēties
un visa zeme brīnās kā sirds to neapzinās
uz kuru debess pusi ziema šogad aizbēgusi
tā aizskrien nesaprasta vai man uz pieres rakstīts
viņš ziemu nesapratīs un piedod nepaprasīs neparko
es esmu tāds kā prasīts līdz galam nepārmācīts
un nebrīnies ja vējš mūs nenoskries
“Redz kā tu ar mani”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Uzvarēt vai nepaspēt
Tu vari mani nobremzēt,
Kad tavs acu skatiens
Miglas pilnais
Būs tas, kas mani izsmērēs
Gar sienām tad,
Ja nepaspēs neviens
Mani paraut prom no zemes
Redz kā tu ar mani
Redz kā es ar tevi
Divas dienas vēlāk
Kaimiņiem būs noriebies,
Ka tu ar mani spēlējies.
Redz kā neizdodas
Tev būs jāpadodas
Prieks jel,
Kur tu rodies
Es aizbēgšu uz dienvidiem
Pa baltiem gubu mākoņiem.
Nebaidies es neesmu tāds
Pārlieku gudrs hipokrāts
Kam žēl laiku notērēt
Ar tevi
Arī tu jau neesi tā,
Kas dzīvo tajā pasakā,
Kur tās princeses guļ
Stikla zārkā
Redz kā tu ar mani
Redz kā es ar tevi
Divas dienas vēlāk
Kaimiņiem būs noriebies,
Ka tu ar mani spēlējies.
Redz kā neizdodas
Tev būs jāpadodas
Prieks jel,
Kur tu rodies
Es aizbēgšu uz dienvidiem
Pa baltiem gubu mākoņiem.
Redz kā tu ar mani
Redz kā es ar tevi
Divas dienas vēlāk
Kaimiņiem būs noriebies,
Ka tu ar mani spēlējies.
Redz kā neizdodas
Tev būs jāpadodas
Prieks jel,
Kur tu rodies
Es aizbēgšu uz dienvidiem
Pa baltiem gubu mākoņiem.
“Tā tas mās`”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
ne jau nozaudēts miegs
ne jau tāpēc ka liegs
tas tik viens tik liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
mās saulei miera vairs nav
mās dienām skaita vairs nav
un ne jau dēļ baltiem mākoņu salmiem
tā dziest
tā deg
karsta kā floridā nozagta diena
tā skrien
virs mums
virs mums
virs mums
virs mums
virs mums
virs mums
ha-ha-ha-ha
mās zvaigznes nekrīt tā pat
tās grib mirt savādāk
kam lai vēl pastāstu to kā man žēl tās
mās cik žēl kā gribētos ķert tās plaukstās un mest
tā pat vien lai skrien lai skrien ha-ha-ha-ha
mās mēness nav tikai miers
viens tas tik apaļš un liels
tam ir bail tikai būt
tam ir bail tikai degt
nepamet kāda nakts
kāda nakts nepamet
kāda nakts kāda nakts ha-ha-ha-ha
tā tas mās tā tas mās tā tas mās tā tas mās
“Zeme nepierod”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
un kāpēc tā jānotiek mums vienmēr telpas nepietiek
lai aizlidotu prom spārni jāatrod
zemi jānodod kā cik daudz to lietu mums
pie visa jāpierod ka laimi nepārdod
kā gribētos vēl nesadegt
zeme pārāk tālu vēl palaid rokas vaļīgāk
un nepieķeries man piedurknēs kad vējš draud mūs izpostīt
un zini ka mums lemts pret zemi atsisties
līdz nāvei pārbīties atver acis atlaidies
un jāsaprot ka mums miers nav pienākums
žēl ka zeme nepiedod būs spārni jāatdod
pie zemes jāpierod bet gribētos vēl aizlidot
vēl aizlidot tālu aizlidot
bet nepiedod zeme nepiedod
“Balāde par sirdīm salauztām”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Tu pārdevi visu zemi un debesis
man rīts pie rīta un zemes vairs nav
uz priekšu tik raiti aizskrien mans pārsteigums
bet tu pietaupi ziemas
un kam tās debesis man ņem
ja tev gribas un paturi sev
to vienu lietu kas vēl nepieder tev
ņem lauz hei hei salauz uz pusēm
un paslēp pie sevis gan jau tev noderēs
nav nekas sevišķs man bail cik tur pasaulē
cik daudz ak dievs cik daudz sirdīm salauztām piebārstīts
par velti tās var ņemt cik grib
tu zīmēji mani uz sienām lai manis vairs nav
tu izlēji trauku ar mieru un nu tā vairs nav
es pacēlu sapni no ielas lai maksātu tev
varbūt ar to pietiks varbūt ka vajag ko vēl
“Es esmu mazliet don kihots”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Es esmu mazliet donkihots
par lepnu sev, lai atzītos
ar ceļu nepietiek, lai zinātu kur iet
un vienmēr kādam kaut kur sāp
un mājās kāds var nepārnākt
tāpat
Es esmu mazliet donžuāns
uz pieres rakstīts “pašapmāns”
man būs ko nožēlot, jo sirds var nepiedot
un ķeriet zvaigznes pirms tās kāds
ar varu sabērs kabatās
tik daudz
mēs varam paslēpties tur,
lai vējš mūs tur uz savām rokām
varbūt mums lemts būt tur
es esmu mazliet apmānīts
no ziemas miega iztramdīts
kā lācis nesaprot
kāpēc mums jāpierod
pie tā ka vienmēr kaut kur kāds
par spīti zinās pareizāk kā būt
es esmu mazliet paslēpies aiz sirds
man bail ir atklāties
tu saki nebrīnies, ja bailes nepāriet
bet kā lai zin, vai debesīs būs vieta man
pat tad ja līs un līs
mēs varam paslēpties tur, lai vējš mūs tur
uz savām rokām varbūt mums lemts būt tur
Bailes kā rīts
paņems mūs līdz
pārlieku tīrs
nakts vairs mūs nepazīs
mēs varam paslēpties tur, lai vējš mūs tur
uz savām rokām varbūt mums lemts būt tur
“Mazliet vēl”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /
Un kā lai pazaudē savi
Ja starp lietām kas snauž
Vēl jāatrod tevi
Laiks zem segām kā siltums
Tik lēni plūst prom
Zem gultas bail apmaldīties
Vēl mazliet vēl
No saules miegu nenotrauc
Jo tās jau šodien tā par daudz
Vēl mazliet vēl
Starp zemi debesīm un elli
Šie ir mūsu saldākie meli
Vēl zem ādas tāds mulsums
Kā iztramdīts miers
Slēpj seju un smejas nost
Ar bailēm no ziemas un zemenēm pienā
No drosmes bail apmaldīties