“un varbūt mēs”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

iešauj man tieši krūtīs
vārdus kas nepazudīs
ka esi tu, ka esmu es
un varbūt mēs

Nospersim laiku laikam
Atstāsim to vēl gaidām
Dienu kad tu apstāsies
Es padošos

Un kāpēc ir tā
Ka laime tā sāp
Nu varbūt ka tai
Tomēr samaksāts par daudz
Ka paēdis suns
Tā skatās uz jums
Un tai nevajag vairs
It ne kā no mums

Baidies par to kas iegūts
Domā par to kā pietrūkst
Un atkal viss tik apnicis
Nu kam tas viss

Pazust starp rožu ziediem
No skata tik ļoti jaukiem
Un sadurties un aplauzties
Kā apstāties?

“bet maijpuķītēm jāpaliek”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

viņas sapņi ir par to
tālu zemi, mīļoto
viņa tic ka nejau
viss ir tikai melns un slikts
viņas naktis ir par to
savu mieru pārdoto
un kad pienāks rīts
tā atkal visu aizmirsīs

maijpuķītēm piebārstīs
viņas smaids un viņa tic
sāpes nāk un sāpes iet
bet maijpuķītēm jāpaliek
vijolītēs izkrāsots
viņas spīts un viņas sirds
trīc no bailēm pieskaries
vijolītēs pamosties

viņas rīti nemelo
tie ar smaidu spoguļo
stāsta tai cik labi
būt līdz galam neīstai
lūpu krāsa un mazliet
acu tušas piedodiet
bet ko lūgt ja dzīve
tev vairs tiešām nav kur iet

“suns”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

es kā suns
zvērs un pienākums
manas acis zaļi sacīs
tev vēl jāpakļauj
un jāiemīl suņa skats

tas ko nedrīkst neviens ievainot
tās ko nevar ar varu piebarot
suņa acis

un pa labam saku droši
uzliec tās rokas uz manis
skaties tur tev jāpakļauj

es kā suns
zvērs un pienākums

“riesta dziesmiņa”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

tā atnāk pavasaris
un manī mostas valis
ar visu par un visu pret
mazliet
es protams cenšos pārbēgt
būt bēglis ziemas frontē
bet pavasars tas tevi spiež
ai kā spiež

mēs varam nesaprasties
mēs varam nesakauties
vienalga tu kā Mona Liza
manu prātu jauc
mēs varam neatzīties
ka gribam gultā likties
vienalga pavasars
mums liek par muļķiem izlikties

mēs protam labi slēpties
mēs protam skaisti tērpties
bet ne jau tas būs tas
ko pieprasīs mums pavasars

kā apturēt ir to
savu prātu gribošo
nav jau tā ka tikai man ir mazliet bail
lai plīst un šķiet un krīt
nav tāda aizparīt
tikai te un tagad
mums ir jāpiekrīt

“satīties, sapīties”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

satīties sapīties
un pēc tam atzīties nav vairs kur paglābties
nav par ko izlikties

sākums vai nobeigums
sāpes vai pārsteigums
kas gan tur bija starp mums
kāds bija jautājums

un es saku sev vēl neaizej vēl
nesaplēs vēl

bet tiklīdz es apstāšos
es pakļaušos
kā gribētu
lai savas lomas iestudētu
es pats

atļauties nobīties
nozagt un aizlaisties
kabatām piebāztām
sirdīm un lamatām

rokas uz acīm un
neredzēt nezināt
tāds nu ir iznākums
laiks varbūt piedos mums

“pat Parisai tā nav”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

es pamazītēm pa glāzītei
es parādos viss glamūrā
es nevairos būt apburošs
es atdodos jums pilnībā

līdz Parīzei līdz Londonai
mans libido tas nemelo
ar karietēm tik ķirbiskām
es sevi piegādāju jums

lūk … viss kas man vēl ir
lūk … ir viss ko jums no manis vajag

mans … ko jūs bležat ņemat ciet
… jo pat Parisai tā nav

var neatdzīt var nepatikt
man nevajag sev pierādīt
ka ne jau prāts man vajadzīgs
lai nostātos uz virsotnēm

“tāls Parīzes radio”
/ R.Pauls / J.Peters /

dzejnieks vai arī mēness
nogurst no pasaules sāpēm,
tonakt lūkojās manā logā
un tāls Parīzes radio
dziedāja Branžā dziesmu
par rudmataino Žannu,
kas zaudējusi vīru
toreiz pirms divsimt gadiem.

kāpēc rudmatainā Žanna
savā karaļvalstī, karaļvalstī raud?
kam lai Žanna sūdzē bēdu
tālā karaļvalstī?
vai maestro jums?

torņi, filigrānais torni,
tev mūs bēdu nesadzirdēt,
mūsu lūpas dziedās par
Žannu sarkanmataino.

kam atkal dzīvē nolaupīta šonakt,
skumja sanšonete
mazliet mīlas lūdzas
jums, maestro, jums.

ko jūs varat viņai sacīt?
acis pelnu pilnas
jums, maestro, jums.

“21 grams”
/ M.Freimanis / N.Kalniņš / M.Freimanis

tu kā velns uz zara
es kā slīkstošs valis
gaidu kad man gaisa aptrūksies he he
vēl man ir tie grami
21 un labi
kas vēl mani notur virspusē

elpas vilciens es redzu tu skaties
tev bail man ko prasīt es slāpstu tu smaidi
varbūt diena ne tāda es nevaru saprast
kāpēc man vienalga ir labi
tiksimies
pazemē zem tūkstoš jūdzēm
bet tu smej
ne jau man būs tevi elpināt

redz kā nepakļaujas
sirds tā lec no kraujas
vaļa mierā te vēl uzsmaidot

dažreiz var līķus neaprakt

“dažreiz var līķus neaprakt”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

apgulies izliecies
ka tev viss ir paticies
un es esmu tavs Dievs
visu laiku tik nepatiess
nevar būt ka sāp
ka sāp no kā
nebaidies vēlreiz pieskaties
āda nenoies jo tas viss
ir tikai izdomāts
mans smaids ir izdomāts
(mans smaids ir izdomāts)

es kā vilks ietramdīts
nu ir nakts tu kā rīts
un ir labi tāpat
dažreiz līķus var neaprakt
lai tie smird tepat
tepat

“kā ir būt divatā”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

saulains bija rīts kad pirmo reizi tu
tu teici man ei tu
zaķi visa dzīve mums kā magonēs
un koku galotnēs

un ja nu par to man jāmaksā sods
man naudas tik maz ka

mēs visi varam būt tikai tā
ka neviens mums nejautā
ka ir būt divatā
kā noturēties orbītā
saules pievilktā

brīdis bija īss kad abi gaidījām
kurš pirmais pasmaidīs
zaķi visa laime mums ir lapotnēs
un krasta avenēs

un ja nu par to mums nospļauties jo
tā lidot ir vērts cik labi ir tā padoties

“miegs neatnāc”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

miegs neatnāc, neatņem
doties gulēt pats
es dejoju un šoreiz nav nekā
par daudz, par daudz
miegs ja vien tu zinātu
cik ir skaista tā
tās āda glaužas klāt
un vēl mazliet mazliet

vēl neaizmiedz
ar rītu necīnies
tik daudz, tik daudz
mums laika aptrūksies

kāds varbūt vēl iejauksies
un tad teiks man žēl
jums laiks ir prom uz māju pusi
bet mēs, bet mēs, bet mēs
mēs smaidīsim, melosim
draugs tā vēl nav nakts
lūk mēness stāv uz vakts
par mums par mums

“this is not paradise”
/ M.Freimanis / M.Freimanis /

just a minute ago
i thought that i’m
just one step to place
called paradise

just a minute ago
i thought that you’re
an angel face
in paradise

in paradise
when you say no no
lies are all you’ve got
this is not paradise
when you say lala
I’m just teasting you
my pal

just a minute ago
you sow me hot
with dog kind eyes
stering at paradise

just a minute ago
you took me high
to meke me dream of paradise